Bļitkas veiksmes formula ir divu ļoti labu aktieru iesaistīšana projektā, kas viņiem abiem patīk. Un forši – lietosim tieši šo vārdu – darbojas abi aktieri. Saturīga izklaide, viens īsts veču gabals. Atis Rozentāls / Kultūras Diena

Goda teātra gadījumā „jaundzimušais” neatkarīgais teātris skatītāju (patīkami) pārsteidz ar klasisku, tīru, precīzu iestudējumu „Žurka”.
Kitija Balcare, kroders.lv

Izrāde ir godīga un cilvēcīga. Četrus Bļitkas večus – arī režisoru Dž. Dž. Džilindžeru un scenogrāfu Vari Siliņu, kurš radījis autentisku vidi pamestā kinoteātrī, – vieno paaudze ar tās meklējumiem un humora izjūta. Tas nav maz. Henrieta Verhoustinska / Kultūras Diena

"Bļitka" - tas ir dzīvs un sasildošs teātra prieks abās pusēs rampai.

Līga Ulberte / Kroders.lv

Lomas sadalītas tā, ka pēc temperamenta pieguļ aktieriem kā speciāli šūts uzvalks, un var redzēt - katrs savā jūtas ļoti labi. Un tā arī spēlē. Garšīgi.
Līvija Dūmiņa / Neatkarīgā Rīta Avīze / Bļitka

25.10
Bļitka!
03.11
Bļitka!
04.11
Bļitka!
11.11
Bļitka!
29.11
Bļitka!

Pirmais "Bļitkas" vērtējums - par ledu, laiku un zelta zivtiņu!

"Goda teātra" jaunākais iestudējums "Bļitka" uzjundī nostalģiju pēc aktiera dominantes teātrī.

Precīzi izzināta un likta lietā aktieru psihofizika, panākot absolūtu organiku. Naturālas detaļas, kas situācijas neiespējamībā rada sirreālu vēstījumu, teksts, kurš aktieriem brīvi "guļ mutē" un labi sadzīvo ar psiholoģisko dimensiju – tas viss kopā veido viengabalainu, nesamocītu izrādi, kuras vienkāršību vai sarežģītību katrs skatītājs uztver atbilstoši savai dzīves un mākslas pieredzei. Tā reiz varēja sacīt par izcilā režisora Oļģerta Krodera iestudējumiem, un uzdrošinos šo raksturojumu attiecināt arī uz Džilindžera, Rasas Bugavičutes-Pēces, Vara Siliņa, Egona Dombrovska un Kaspara Goda radošo kopdarbu ar triviālo nosaukumu "Bļitka". Izrāde priekšplānā izvirza aktieri, performatīvo aspektu atstājot fonam.

Telpa kā ievads

Liela veiksme ir izvēlētā norises vieta – pamests kinoteātris Liepājas centrā, kas padomju laikā bija zināms kā "Uzvara", bet senāk – "Viktorija". Skatītāju zāle palikusi gandrīz tāda pati kā kinoteātra ziedu laikos, tikai pamatīgi noplukusi, bez apkures, ar salasītiem krēsliem, dīvāniņiem un ķeblīšiem. Par spīti aukstumam un laika zobam te ir laba aura, tāda kā jaunības ilūziju, aizmirstu vērtību atsaukšana atmiņā. Tas ir gandrīz klasisks teātra telpas modelis – skatītāji un skatuve, lai arī mazākā izmērā. Uz skatuves – vairumam ļaužu neizprastas un zināmas romantikas apvītas kopienas pārstāvja – zemledus makšķernieka – telts ar visu, kas nu šādā īstermiņa miteklī mēdz būt. Simboliska mikropasaulīte, kurā iekapsulējies Kaspara Goda atveidotais Jānis. Labajā pusē no ieejas skatītāju zālē – vienkārša bāra lete, kā jau mēdz būt vienreizējos pasākumos. Ienākot zāles pustumsā un lūkojoties pēc brīvas vietas (skatītāju tradicionāli Goda teātrī ir daudz, šoreiz arī tāpēc, ka ieejas maksa ir brīvprātīgs ziedojums), instinktīvi aizvirzos pie apgaismotās bāra letes. Stūrī sēž Egons Dombrovskis (izrādē Zigis) uzvalkā un kaklasaitē, kas "nesienas" kopā ar pieteikto sižetu – notikumiem uz ezera ledus. Turklāt viņš aizmiglotām acīm, dzērušam cilvēkam raksturīgā bremzētā runas manierē kaut ko pusbalsī klāsta kādam paziņam no skatītāju vidus. Tas samulsina. Vai tiešām ir problēma? Tikai pēc brīža aptveru, ka izrāde ir sākusies jau kādu mirkli pirms "trešā zvana" un esmu uzķērusies kā naiva ģimnāziste. Skatītāju iesaistes veids nav novatorisks, tomēr pietiekami neuzbāzīgs, lai iekļautos izrādē kā stilistiski precīza priekšspēle.

Patiesības mērs

Nepārstāstot sižetu, jāteic, ka abi iestudējuma varoņi ir pilnīgi normāli vīrieši šā vārda tradicionālajā nozīmē, lai arī pārstāv divas atšķirīgas sociālās grupas – nosacītos veiksminiekus, ja vērtējam ārišķīguma laikmeta pieņemto pazīmju kopumu (ieskaitot brīvību no atbildības par ģimeni), un nosacītos neveiksminiekus – necilus cilvēkus, kuri nespēj justies laimīgi, jo viņu ikdiena pēc šodienas standartiem ir vismaz garlaicīga. Arī abu tēlu raksturi ir pretēji – ekstravertais un sevī noslēdzies tips. Šāda vienkārša dramaturģiska konstrukcija varētu arī nepārvērsties vērā ņemamā teātra notikumā, ja ne ievadā minētais – iestudējuma apzināta pakļaušana aktieru psihofizikai (psiholoģisko un fizisko dotumu un spēju kopums). Mazā zāle ir aktiera meistarības palielināmais stikls – skatītāji redz katru aktiera vaibstu, acu izteiksmi, par ķermeņa valodas niansēm pat nerunājot. Tāpēc publikas neatslābstoša interese izrādes gaitā pilnīgi noteikti te ir aktieru nopelns – atšķirībā no lielās zāles, kur formas elementi var būt tikpat svarīgi vēstījuma atklāsmē. K. Goda atveidotā Jāņa klusēšana ir tik izteiksmīga, ka gluži vai var dzirdēt viņa "iekšējo monologu". Tas liek atcerēties aktiera savulaik saņemto Spēlmaņu nakts balvu par otrā plāna lomu "Hananā". Savukārt E. Dombrovskim režisors ļāvis pilnu vaļu izpausties – un šis trumpis attaisnojas par spīti slidenai aktiermākslas lietai – tēlot iereibušo.

Laikmeta dzemdināts

Izrādes teksts, liekas, ir aktieru pašu interpretācija atbilstoši "jušanai", taču pamatā ņemts no šodienas realitātes – anekdotēm, sociālajiem tīkliem, ievijot pa literārai alūzijai ironiskā kontekstā. Tomēr būtiski ir tas, ka no dzīves ņemtais verbālās izteiksmes arsenāls ir pakārtots katra tēla psiholoģiskajai motivācijai, tāpēc ik vārds un pat ikviena pauze ir iederīga. Varbūt nedaudz samāksloti ir tiešā veidā uzrunāt zālē sēdošos, nosaucot tur pamanītu pazīstamu cilvēku statusu. Skatītājs jau tāpat ir gana iesaistīts, un arī par publikas inertumu nevarētu sūdzēties.

Ak, jā – par ko tad īsti ir izrāde? Par ledu, ko sev apkārt radām paši, par to, kā lūkojamies āliņģos un sapņojam par zelta zivtiņu, kura piepildīs mūsu ilūzijas. Lai gan to īsto, būtisko vēlēšanos pat paši sev baidāmies atklāt. Apmēram tā.

Cik esat gatavs maksāt par teātra izrādes biļeti?

no 1-5 eiro
no 5-10 eiro
no 10-15 eiro